Ievadruna publiskai diskusijai starp Jozefu Boisu (Joseph Beuys) un Mihaelu Endi (Michael Ende), kas notika Vangenes Valdorfskolas zālē 1985. gada 10. februārī.Vispirms Mihaels Ende nolasīja stāstu „Mans priekšstats” („Meine Vorstellung”) no savas grāmatas „Spogulis spogulī” ("Der Spiegel im Spiegel"). Turpinājumā diskusijas vadītājs Rainers Rapmanns (Rainer Rappmann) norādīja, ka jānoskaņojas citai uztveres pakāpei, lai klausītos Jozefa Boisa runu.Jā, mīļie draugi! Pārcelšanās citā uztveres līmenī domāta tik vien tādējādi, ka mums ir jāattīsta iespējamo metožu dažādības apziņa attiecībā uz svarīgākā cilvēces jautājuma risināšanas veidu, un proti, veidot sociālo organismu, sociālo kopumu tā, lai cilvēku dzīve tajā būtu ražena un veidoties spējīga tādā veidā, lai cilvēku spējas varētu aizvien attīstīties, kļūstot aizvien produktīvākas un sasniedzot maksimālo, kas cilvēkiem viņu attīstībā dots, – no otras puses sasniedzot arī dabas [kā organisma – tulk. piez.] dzīves augstākās attīstības pakāpi saistībā un saskaņā ar cilvēcisko darbību.Tātad šis cits līmenis ir dialoga forma. Šis cits līmenis prasa būt atvērtam citādam viedoklim un būt gatavam PERMANENTAS KONFERENCES stāvoklim, kad dažādi viedokļi sapulcināti pie viena galda, savesti kopā un, tos salīdzinot, izsecināts, kurš būs svarīgākais solis nepieciešami sasniedzamā sasniegšanai, tātad es teiktu – loģiski pārdomātā ceļā atrast racionālus iemeslus JAUTĀJUMAM PAR PRIORITĀTĒM.

... jeb skatītāja pretrunīgā loma teātrī, kas pieprasa interaktīvu komunikāciju

„Līdzīgi kā brīdina - „izrādē smēķē” varētu arī brīdināt, ka „izrādē iesaista skatītājus,” saka kāds teātra apmeklētājs, paužot savas pārdomas par izrādi, kurā viņš tika iesaistīts skatuves darbībā - fanātiskā reliģiskajā sapulcē. Mūsdienās skatītājs, aizejot uz teātri, vairs nevar būt drošs, ka varēs ieslīgt krēslā un klejot pa izrādes un personīgās iztēles radītajiem domu un jūtu ceļiem. Teātris demonstrē arvien pieaugošu tendenci ievilkt savos valgos skatītāju visu - tas ne tikai tiecas pārņemt auditorijas prātu un jūtas, pārnesot tos citā imaginārā realitātē, bet arī pretendē uz manifestētu skatītāja līdzdalību un klātbūtni.

Nosaukuma maģijaTagad par nosaukumu, kas ļoti programmē šo izrādi. Vispirms par „skūpstu”. Bozijam divas reizes visā izrādes laikā būtu bijis jāskūpsta Oskars. Un abas reizes viņš (Uldis Anže?) no šī skūpsta (ar Juri Lisneru?) izvairās. Tas, protams, ir jau augstāk minētais teātris teātrī – kā mēs (aktieri, heteroseksuālā sabiedrība) attiecamies pret gejiem un savu homofobiju. Tas ir gan amizanti, gan informatīvi, gan dziļas pārdomas rosinoši.Tieši šādā veidā mums varētu būt noderīgi palūkoties uz Ulda Anžes Boziju. Viņš gan nodod, gan nenodod, gan skūpsta, gan neskūpsta. Viņš ir lords, zilo asiņu brālības sastāvdaļa. Varbūt bez viņa Oskars Vailds būtu kaut kāda sīka, nezināma vienība. Varbūt, ka Kristus ir Kristus dēļ Jūdas un varbūt Oskars Vailds ir Oskars Vailds dēļ Alfrēda Duglasa. Nabaga Bozijs (tomēr Vajātājs drāmas trīsstūrī) – lai gan savā personiskajā dzīvē briesmīgi sadragāta, vāja, atkarīga un fragmentēta personība, tomēr neapzināti milzu svarīgumu ieguvis. Neapzināti.